Bija saulains oktobra rīts un Kristers kā parasti devās uz skolu. Skolā Kristeram gāja labi, mācības padevās diezgan viegli un draugu arī netrūka. Taču viņa prāts nebija mierīgs.

Jau pāris nedēļas Kristers juta, ka tiek izsekots. Lai kur zēns ietu, kāds nepārtraukti slapstījās viņam aiz muguras. Bet vakar Kristeram šķita, ka pa pēdām iet jau vairāki. Ļoti nepatīkama sajūta. Lai aizgaiņātu nejaukās domas, Kristers piegāja pie avīžu kioska un nopirka Chupa chups konfekti. Saldā karamele nedaudz nomierināja un Kristers pielika soli, lai nenokavētu stundas. Pa ceļam viņš izdzirda savādu troksni. It kā kokam zari lūstu, it kā kastaņi birtu zemē. Kristers pacēla galvu un drosmīgi ielūkojas koka lapotnē. Tur kaut kas kustējās! Puisēna acis sastapās ar dzēlīgu, tumšu acu skatienu. Kļuva baisi, gardā konfekte izslīdēja no rokas, bet Kristeram bija vienalga. Viņš skriešus metās prom no koka zaros glūnošajām briesmām.

Vēl pēdējais pagrieziens un skola tūlīt būs klāt, taču pavisam negaidīti viņa ceļu aizšķērsoja resns svešinieks ar melnām saulenēm uz acīm. Pat caur tumšo briļļu stiklu, Kristers sajuta tik stindzinošu acu skatienu, ka jebkuram no tā sirds pagurtu un kājas mīkstas kļūtu. Svešais lēnām tuvojās. Kristers nebija no bailīgajiem, taču šoreiz dūša patiešām saskrēja papēžos. Pēkšņi Kristers sev aiz muguras izdzirdēja automašīnas bremžu skaņas. "Esmu glābts", zēns atviegloti uzelpoja un ieraudzīja brūnu, dubļiem nošķiestu džipu.

Pavērās auto durvis un no turienes atskanēja spalga, nepatīkama balss: "Kāp nu iekšā, draudziņ!" Kristers ar šausmām saprata, ka tā nav nekāda palīdzība – tās ir lamatas. Svešinieks ar saulesbrillēm un džipa īpašnieks ir uz vienu roku! Resnais jau bija pietuvojies pavisam tuvu, bet no auto stiepās plauksta ar netīriem, aplauztiem nagiem, kas mēģināja satvert Kristera jaku. Likās, ka gals klāt.

Tomēr pēdējā brīdī Kristers pierādīja, ka nav ar pliku roku ņemams. Viņš pagrūda pusatvērtās džipa durvis pret resnīti ar tādu spēku, ka tuklais vīrs nogāzās gar zemi. Pat saulesbrilles novēlās no acīm. Kristers vēl paguva aizcirst mašīnas durvis un metās prom. Resnais svešinieks tik paguva nopakaļ uzsaukt: "Pagaidi, puisīt, mēs taču gribējām ar tevi sadraudzēties!", taču Kristers to vairs nedzirdēja, viņš jau bija skolas pagalmā un aši, aši joza uz savu klasi.

Ieskrējis klasē, Kristers piesteidzās pie loga un lūkoja, vai svešie vēl ir tur, ārā uz ielas. Jā, kritušais bija piecēlies, atkal uzlicis saulesbrilles un sačukstējās ar džipā sēdošo, bet trešais, tikpat nepatīkams tips tērpies treniņtērpā, bija nolaidies no kastaņa zariem uz ietves un vēroja skolas logus. Viņš skatījās Kristeram tieši virsū. Kristers atrāvās no loga.

- Kas tur ir? – aiz muguras atskanēja klasesbiedra Emīla balss.

- Paskaties pats! – Kristers klusi nošņācās.

Emīls izbāza galvu pa logu un cītīgi blisinājās uz visām pusēm.

- Es neko tādu neredzu, – viņš teica.

- Tur ir trīs bandīti. Viņi gribēja mani nolaupīt! Jau sen izseko! – Kristers skaidroja, bet Emīls smīkņāja, jo lāgā nespēja tam noticēt.

- Krister, man liekas, tu par daudz filmas esi saskatījies, – viņš iesmējās.

- Netici? – Kristers jutās aizvainots – Un vēl draugs skaities.

Kristers saprata, ka palicis viens savos pārdzīvojumos, bez jebkāda atbalsta. Viņš skumīgs apsēdās savā solā un tāds tur nosēdēja visu dienu.

Pēc stundām Kristers atgriezās mājās pa citu ceļu. Līkums sanāca, taču tā bija drošāk. Kristers klusi paēda un ielavījās savā istabā. Viņš sēdēja un lauzīja galvu, – ko darīt tālāk? Varbūt pastāstīt par notikušo mammai un tētim? Taču vecāki pa to laiku bija aizgājuši uz teātri un kad viņi atgriezās, Kristers jau čučēja. "Laikam skolā liela slodze, ka jau guļ", teica mamma, bet tētis piekrītoši nožāvājās, "Iesim arī mēs gulēt."

Tomēr, lai kā tas no malas neizskatījās, Kristers gulēja nemierīgi. Viņu mocīja murgi. Sapnī viņš pa jumtiem bēga no noslēpumainiem svešiniekiem, kuri visu laiku centās Kristeru noķert un iebāzt maisā. Kristers skrēja un pēkšņi pazaudēja pamatu zem kājām. Viņš krita no jumta un trāpīja tieši atkritumu tvertnē. Sajutis nepatīkamo atkritumu smaku, Kristers pamodās. "Fū, tas bija tikai sapnis", Kristers atviegloti uzelpoja un pēkšņi izdzirda klusu sēkšanu, kas nāca no gultas apakšas.

- Kas tur ir? – Kristers skaļi noprasīja un ieslēdza gaismu; savā mājā viņš jutās diezgan drošs.

- Es, – atskanēja balss, – Tikai nebaidies. Es neesmu laupītājs.

- Kas tad tu e-e-e-si? – zēna balss ietrīcējās.

- Es esmu Cūkmens, – skanēja atbilde un no gultas apakšas iztrausās tas pats resnais svešinieks ar saulesbrillēm, kuru Kristers bija sastapis jau no rīta.

 - Nemelo. Es zinu kāds izskatās Cūkmens. Pa televizoru redzēju, – teica Kristers, bet svešais vienā paņēmienā norāva no savas galvas cilvēcīgo masku un atklāja sarainu cūkas šņukuru.

 - Nu, tagad tu man tici? – jautāja Cūkmens.

- Ti-ti-ticu, – Kristers drebēja un centās ievīstīties segā, – Ko tev no manis vajag?

Cūkmens apsēdās uz krēsla un lēnām sacīja:

- Tu esi kandidāts. Arī tu vari kļūt par Cūkmenu. Tev ir visas dotības.

- K-k-kādas dotības? – Kristers uztraucās, jo nebija paredzējis tuvākajā laikā kļūt par Cūkmenu.

- Es tev sekoju jau sen. Man ir jāreģistrē viss, ko tu nomet zemē – konfekšu papīriņi, tukšas čipšu pakas, kokakolas pudeles un tā tālāk. Pāris nedēļās, tev un tev līdzīgiem sekojot, pilna piezīmju grāmatiņa pierakstījās. Pat citus Cūkmenus nācās saukt palīgā, lai visu spētu uzskaitīt. Labi, ka daudziem no mums ir auto, citādi nezinu kā tiktu galā. Bet tev ir talants. Izcils piemēslošanas talants! Man tāds pats bija… – atcerējās Cūkmens.

Mirkli veldzējies atmiņās, viņš turpināja, – Jā, mēs taču gribējām uzņemt tevi savā barā, bet tu aizbēgi. Tik sāpīgi man iesiti un aizbēgi. Nesmuki. Toties tagad beidzot esam iepazinušies.

Kristers vairs nezināja ko teikt. Viņš bija tuvu asarām.

 - Redzu, tev vairs nav ko teikt. Tātad sarunāts. Tu piegružo, es tev sekoju, līdz tu kļūsti par īstu Cūkmenu, bet es…, – Cūkmens nepaguva pabeigt sakāmo, jo Kristers viņu pārtrauca:

- Es negribu, negribu! Citi taču arī drazo. Vēl vairāk par mani, – Kristers bija manāmi satraukts, – Mēs ar tēti un mammu svētdien bijām mežā pie ezera, tur bija tik daudz atkritumu! Kāpēc tie cilvēki nekļūst par cūkmeniem?

- Kāpēc nekļūst, kļūst. Tikai viņi maskējas par cilvēkiem. Neies taču uz ielas rādīt savus cūkas purnus, vai ne. Sirdī jau mēs tāpat esam cūcīgi! Un tas ir galvenais! Diemžēl daži pat neiedomājas, ka par cūkām pārvērtušies.

 - Nē, nē, nē! – kliedza Kristers, – es negribu! Vai tad tev pašam patīk būt Cūkmenam?

 Izdzirdējis šādu jautājumu, cūkmens kļuva skumīgs un pār viņa saraino vaigu noripoja skopa cūkas asara.

-Nepatīk, protams, nepatīk. Bet kamēr tādi kā tu piecūko pasauli, man nav nekādu cerību atkal kļūt par cilvēku. Pilnīga bezcerība pārņem! Tad labāk, lai tu arī par tādu kļūsti. Kad visi būs cūkmeni, nevienam nevajadzēs izlikties par cilvēku.

Kristers klausījās un lāgā nesaprata, vai cūkmens runā nopietni, vai spēlē teātri.

 - Bet, ja es vairāk neko nemetīšu zemē, kas tad būs? – Kristers meklēja izeju no nepatīkamās situācijas.

 - Tu mani pārsteidz! – Cūkmens iepleta mazās cūkas ačeles un zobgalīgi sacīja, – Nu, tad man tevi būs jāsvītro no Cūkmenu kandidātu saraksta. Un vēl saka, ka jaunatne ir mūsu nākotne un cerība. Vai tad tu patiešām vairs negribi par cūku pārvērsties. Tik daudziem tas patīk, tādas iespējas! Met zemē ko gribi un kur gribi. Tas taču milzīgi atvieglo dzīvi.

- Nē, es to negribu, – Kristers purināja galvu, rokas un pat kājas.

- Nu ko. Tad man te vairs nav ko darīt, vai? – cūkmens sāka mīņāties uz sliekšņa pusi, – Bet varbūt kaut kad vēl tiksimies?

- Nē! – Kristers apņēmīgi teica.

- Paskatīsimies. Tev jau vēl ir draugi un radi, tā ka es vienalga tepat tuvumā grozīšos, – cūkmens pasmīnēja un pavēra durvis.

- Radi? – Kristera pierē iegūla pārdomu rieva, – Tu taču negribi teikt, ka mani vecāki varētu būt cūkmeni?

 - Nē, nepavisam. Taču vislabāk to pajautā viņiem pats, – ieteica Cūkmens un izgaisa tumsā, bet Kristers apdullis no naksnīgās tikšanās, nesaprazdams vairs ko dara, sāka kārtot savu istabu un slaucīt grīdu.

No rīta, ienākusi Kristera istabā, mamma iepleta acis no pārsteiguma un tik vien spēja izdvest: "Zili brīnumi, tāda kārtība! Kā pasakā!" Bet tētis to redzēdams, pat aizmirsa pavaicāt dēlam, vai tas mājas darbus ir izpildījis.