Dāvis pamodās no saldas smaržas. Visa Krūmiņu ģimenes māja smaržoja pēc skaistākās dienas gadā. Šodien bija Dāvja 8. dzimšanas diena, kuru viņš bija tik ļoti gaidījis teju visu gadu. Viņš ar kājām atgaiņāja mīksto dūnu segu un izlēca no gultas tā it kā būtu gatavs startēt ātrākajā maratonā. Atverot istabas durvis, svētku smarža bija vēl spēcīgāka un Dāvis savā sportiskajā solī steigšus devās uz virtuvi, kur mamma gatavojās dzimšanas dienas svinībām.
“Šogad svētkus svinēsim mežā. Tētis izraudzījis skaistu atpūtas vietu Segliņu ezera krastā. Tur jūs ar draugiem varēsiet braši izskrieties,” sacīja Dāvja mamma Baiba.
“Vai mēs varēsim makšķerēt? Vai drīkstu paņemt tēta tālskati?” jubilārs kala plānus aizraujošām izklaidēm ar draugiem.
Dāvis kopā ar tēti devās uz piemājas koka šķūni, lai sagatavotu visu nepieciešamo aktīvai atpūtai dabā – sagatavoja makšķeres, sausu malku rezervei, lukturīšus, ja gadās aizkavēties mežā, un tālskati putnu vērošanai.
Kad ģimene bija ceļā, tētis atklāja, ka mazam esot, mežs, kur notiks svinības, esot bijis aizaudzis un ezeram tik brīvi piekļūt nevarēja. Viņam esot prieks, ka nu šī skaistā vieta kalpo ne tikai meža iemītniekiem, bet arī cilvēkiem.
Diena bija saulaina, atpūtas vietu ēnoja tur augošās simtgadīgās egles, kuru zaros putni čivināja vasarīgas dziesmas. Krūmiņu ģimene iekārtoja piknika vietu ar gardiem ēdieniem un dzērieniem. Pamazām ieradās viesi. Dāvja draugi atbrauca ar lielu saini krāsainām konfektēm, opis Ilmārs uzdāvināja traktoru spilgti zaļā saiņojumā. Krustmāte uzdāvināja 8 balonus par godu katram krustdēla dzīves gadam un kaimiņu Juta draugam bija sarūpējusi jaunu lego konstruktoru. Svinības ritēja jautri – bērni lasīja čiekurus un zarus ugunskura iekuram, dāmas sauļojās ezera krastā un tētis ar opi rūpējās par viesmīlību. Sākās rotaļas, makšķerēšanas meistarklase, skriešanas sacensības meža takās.
Iestājoties krēslai, jubilārs nopūta savas dzimšanas dienas kūkas sveces un ievēlējās vēlēšanos atkal svinēt dzimšanas dienu pēc gada šai pašā vietā. Bet to gan viņš nevienam neatklāja, lai piepildās! Viesi izklīda un mamma Baiba ar tēti Kārli sakopa svinību vietu, aiz sevis neatstājot atkritumus – tā, lai citiem prieks arī svinēt svētkus šajā mežā. Vēl pirms kāpšanas automašīnā, lai dotos mājās, tētis aicināja ģimeni apskatīt vai vēl kas nav palicis, norādot uz tīro mežu aizstāvja Cūkmena izlikto paziņojumu: “Nemēslo mežā! Par cūku pārvērtīsies!” Zēns pamanīja spilgti zaļo dāvanu iepakojumu, kas bija pakritis zem sola, saburzīja to apaļā bumbā un iemeta ugunskurā, kas jau bija izkurējies un bez liesmas. Visi priecīgi devās prom un pat iedomāties nevarēja, cik nepareiza bija izvēle papīru atstāt vietā, kur vēl nesen bijis ugunskurs.
Dāvis vēl pirms iemigšanas pārskatīja savas jauniegūtās rotaļlietas. Viņa darbošanos iztraucēja sirēnas. Paveroties pa savas guļamistabas logu, viņš redzēja ugunsdzēsēju mašīnas, kuras viena pēc otras devās meža virzienā. Ugunsdzēsēji bija saņēmuši izsaukumu uz Skaistā Segliņu ezera mežu, kur opja dāvinātais dāvanu papīrs bija sācis gruzdēt no vēl sitās ugunskura vietas un ar vēja plūsmu tika iepūsts meža biezoknī. Tur līdz ar papīru sāka gruzdēt arī koka sprunguļi un sausās meža sūnas, līdz gruzdēšana pārvērtās liesmā, aizdedzinot staltās egles.
Tā bija liela mācība gan mammai, gan tētim un pašam Dāvim – par visu bīstamāks mežam ir uguns. “Postošu meža ugunsgrēku var izraisīt arī pavisam maza uguns dzirkstele un kārtīgi nenodzēsts ugunskurs. Citkārt pirms dodamies prom no meža, pārliecināsimies, ka ugunskura vieta patiesi ir nodzēsta un uzliesim tai papildus ūdeni, lai siltās ogles nespētu nodarīt kaitējumu mežam. Un to mācīsim arī citiem, lai tie nepieļautu līdzīgas kļūdas,” mierinot Dāvja pārdzīvojumu, sacīja tētis.
Pēc gada Krūmiņu ģimene atgriezās gleznainajā Segliņu ezera atpūtas vietā un, svētkiem sākoties, iepazīstināja visus ciemiņus ar labas uzvedības noteikumiem mežā, lai svētku svinēšana bez raizēm un mežs drošībā!